Pēteris Šmits (1869–1938) – valodnieks, etnogrāfs, folklorists un sinologs. Strādājis kā universitātes profesors, ķīniešu un krievu valodu pasniedzējs, paralēli veicot apjomīgus valodniecības pētījumus Krievijas Tālajos Austrumos un Ķīnā. Publicējis ievērojamus pētījumus par austrumu valodām, sagatavojis mācību materiālus ķīniešu un mandžūru valodās. Savā laikā Pēteris Šmits bija vienīgais Eiropas zinātnieks, kas apmeklējis gandrīz visas mandžūru un tungusu ciltis un sniedzis plašus pētījumus par šo cilšu valodām. Tulkojis pasakas un dzeju no ķīniešu uz latviešu valodu. Nodarbojies arī ar latviešu valodas, folkloras un etnogrāfijas vākšanu, pētīšanu un pasaku, ticējumu un tautasdziesmu publicēšanu. Salīdzināmās mitoloģijas zinātniskās pētniecības aizsācējs. Galvenais darbs folklorā ir "Latviešu pasakas un teikas" 15 sējumos, kas sakārtotas pēc Anti Ārnes klasifikācijas sistēmas, un savāktie 37000 "Latviešu tautas ticējumi" 4 sējumos. Uz šī Šmita darba balstās visa vēlākā latviešu vēstītājas folkloras pētniecība. Uzrakstījis pirmo sistemātisko pārskatu par latviešu mitoloģiju un rediģējis arī Latviešu folkloras krātuves izdotos papildinājumus Krišjāņa Barona dainu izdevumam 4 sējumos (1936–1939). Izveidojis vienu no nedaudzajām teorijām par latviešu tautasdziesmu vecumu. Pētera Šmita plašās zināšanas orientālistikā ļāva viņam salīdzināt austrumu un indoeiropiešu folkloru, risināt latviešu folkloras problēmas kopsakarā ar daudzu citu tautu folkloras problēmām.

Dzimis lauksaimnieka ģimenē. Vienu ziemu mācījies Raunas pagastskolā, pēc tam Raunas draudzes skolā un Cēsu apriņķa skolā, tad Rīgas guberņās ģimnāzijā. Ģimnāzijas laikā nomiris tēvs.
1896: apprecējies ar Elfrīdu Mariju Jēgeri. Laulībā dzimis dēls Pēteris Šmits.
1910: laulība ar Elfrīdu Mariju Šmiti šķirta.
1912: apprecējies ar Īdu Zilgalvi.

Dzīvojot Vladivostokā, piedalījies arī latviešu nacionālās karaspēka vienības – Imantas pulka – izveidē. Ar šo pulku viņš 1920. gada pavasarī pa ūdensceļu atgriezies Latvijā.

1893: pirmais zināmais Pētera Šmita dzejolis ar virsrakstu "Dzejols" ("Sirds kāro man pēc maldīšanās") publicēts "Mājas Viesis" pielikumā.

Publicētie pamatdarbi
1898: "Der Lautwandel im Manschu und Mongolischen" ("Skaņu mija mandžūru un mongoļu valodā") // Journal of the Peking Oriental Society, Nr. 4.
1899: "Троякая долгота в латышском языке".
1900: "Китайские классические книги" // Известия Восточного института.
1902: "Опыт мандаринской грамматики с текстами для упражнений".
1902: "Китайская хрестоматия для первоначального преподавания".
1907: "Учебник манджурского языка в трех частях".
1908: "О постановке научного китаеведения в Западной Европе".
1909: "Изучение Китая за границей".
1909: "Судьба Фан До. Повесть из сборника Дзинь-гу ци-гуань".
1911: "Конспект лекций по политической организации Китая".
1912, 1923: "Etnogrāfisku rakstu krājums" (1–3).
1918, 1926: "Latviešu mitoloģija".
1919: "Языковедение: лекции, читанные студентам Владивостокского Историко-Филологического факультета в 1918–19 г.г.".
1921: "Valodas kļūdas un grūtumi".
1921 "Ievads valodniecībā".
1921: "Ievads baltu filoloģijā".
1921, 1930: "Izrunas un rakstības vadonis" (kopā ar Jāni Endzelīnu).
1923: "Programma tautas tradīciju krājējiem".
1923: "Les chansons populaires lettonnes".
1923: "The language of the Negidals" ("Negidalu valoda") // Latvijas Universitātes Raksti, 5. sējums.
1923: "The language of the Olchas" ("Olču valoda") // Latvijas Universitātes Raksti, 8. sējums.
1925–1937: Latviešu pasakas un teikas (1–15; sastādītājs, redaktors).
1926: "Autobiogrāfijas no diviem senākiem brāļu draudzes locekļiem".
1927: "Altajiešu valodu vārdi latviešu valodā". // FBR, 7. sējums.
1928: "The language of the Oroches" ("Oroču valoda").
1928: "The language of the Samagirs" ("Samagiru valoda").
1929: "Raunas izloksnē uzrakstītās tautas dziesmas". // FBR, 9. sējums.
1929: "Latviešu teikas" (sastādītājs).
1930: "Apsīšu Jēkaba raksti" // Rīgas Latviešu biedrības