Antons Austriņš (1884–1934) – dzejnieks, rakstnieks, skolotājs. Antona Austriņa daiļrade ir savdabīga latviešu literatūras parādība, kurā vērojama saikne ar 20. gadsimta sākumā populārākajiem kultūras konceptiem: autors izteikti realizē autobiogrāfiskās rakstības īpatnības, tēlo modernās personības apziņas sašķeltību un jaunas, labākas personības meklējumus, pievērš uzmanību dabas, kultūras un civilizācijas attiecību problemātikai, akcentē pasaules uztveres subjektīvismu un emocionalitāti.

Antona Austriņa tēvs bija ratiņu dreimanis, kurš pēkšņi aizgāja mūžībā 44 gadu vecumā. Savukārt māte ir prototips vairāku Antona Austriņu īsprozas darbu tēliem. Pēc tēva nāves ģimene dzīvojusi nabadzīgi, mājās nav bijušas grāmatas, arī laikraksti netika abonēti.1904, pavasarī: kopā ar Jāni Akurateru, Kārli Krūzu un Kārli Skalbi uzturējās Koknesē, vēlāk dažus mēnešus strādāja par skolotāju Ģipkā.
1905, 13. janv.: 1905. gada revolūcijas demonstrācijas laikā Rīgā tika smagi ievainots, sašauts kājā. Ievainojums tika neveiksmīgi operēts, tāpēc ārstēšanās process bija ilgstošs un smags. Sāpes kājā viņš turpmāk juta visu mūžu.
1906: žurnāla "Kāvi" 1. numurā publicēta Antona Austriņa satīra "Debesīs pa revolūcijas laiku Krievijā", kuras dēļ žurnāla numurs tika konfiscēts un pret redaktoru Kārli Skalbi ievadīta tiesas prāva.
1906, maijs: apcietināts sakarā ar apsūdzību par pristava slepkavību, taču atbrīvots pierādījumu trūkuma dēļ. Pēc kāda laika atkārtoti apcietināts, jo bija apmeklējis Zemgaliešu Birutas dzīvokli, kur policija, apcietinot dzejnieci bija ierīkojusi slazdus. Vairākus mēnešus pavadījis ieslodzījumā Rīgas, Ventspils un Kuldīgas cietumos.
1906, rudenī: atbrīvots, pateicoties Rūdolfam Blaumanim. Turpmāk divpadsmit gadus dzīvojis nelegāli, bieži mainot dzīvesvietas. Dzīvojis Somijā, Pēterburgā, Maskavā, Novgorodā, Valdemārpilī.
1909: dzīvoja Latgalē, Tilžā pie drauga, skolotāja Andreja Sestuļa. Latgales iespaidi vēlāk atspoguļoti stāstu krājumā "Māras zemē".
1912–1914: dzīvoja pie Ata Ķeniņa Jaunbebru "Siljāņos".
1915: dzīvojis Saikavā pie Jāņa Ezeriņa.
1917: beidzās Antona Austriņa bēgļu gaitas.
Pēc 1923: nodevās tikai rakstniecībai.

Vecpiebalgas draudzes skolas laikā notika pirmie rakstniecības mēģinājumi. Draudzes skolā bija skolēnu rakstīti žurnāli. Rakstniecības centienus sekmēja literāro pulciņu, diskusiju un lekciju apmeklējums. Šajā laikā viņš iesūtīja arī korespondences laikrakstam "Balss" ar pseidonīmu Fr. Airētājs. Vairākkārt saņēmis noraidošu atbildi, viņš tomēr nepārtrauca rakstīt un turpināja sūtīt savus darbus dažādiem izdevumiem. Vēlāk, studiju gados, arī laikrakstos
"Dienas Lapa" un "Pēterburgas Avīzes" publicēti viņa tulkojumi un
oriģināldarbi viens no pirmajiem – "Cik galvu, tik prātu" – laikrakstā "Dienas Lapa"). Sākotnēji publicēšanai tika pieņemti tikai tulkojumi. Rūdolfs Blaumanis aicinājis Austriņu pievērsties dzejas rakstīšanai, kļūstot par viņa literāro skolotāju un atbalstot grūtos brīžos.
1900: pirmā literārā publikācija – satīriska skice "Naudiņš un
Parādiņš" Zvārguļa "Zobgala kalendārā 1901. gadam".


Ārzemju autoru darbu tulkojumi

No franču valodas
1911: Margarita Odù "Marija Klara".No krievu valodas
1923: Ivans Turgeņevs "Priekšvakarā".
1923: Ivans Turgeņevs "Rudins".
1923: Ivans Turgeņevs "Muižnieku perēklis".
1912: Ivans Turgeņevs "Kauslis".
1911: Ivans Turgeņevs "Puņins un Baburins".
1911: Ļevs Tolstojs "Augšāmcelšanās".
191-?: Fjodors Sologubs "Dzīves gūstekņi".
191-?: Ivans Turgeņevs "Stepju karalis Lirs".
1908: Dmitrijs Merežkovskis "Kristus un Antikrists".No norvēģu valodas
1904: Knuts Hamsuns "Bads" (kopā ar E. Jansonu).
No vācu valodas
1887: Karls Morre "Pagasta nabags".