Bija 1992. gads un PSRS bija sabrukusi. Braucu uz vietām, kur tas bija atnesis etniskas sadursmes un karus. Šķita, nav lielākas nelaimes, kā būt par bēgli, kādus satiku Ingušijā, Gruzijā, Osetijā, Armēnijā, Azerbaidžānā. Sākumā vēl daudz nedomāju par Krievijas lomu šajos konfliktos, lai gan bija ļaudis, kas runāja par Kremļa neizgaisušo impēriskumu. Sekoja karš Čečenijā, ko pasaule vienaldzīgi sagremoja - tas taču norisinājās Krievijas iekšienē. 2008. gadā notika uzbrukumi Gruzijai, taču arī šis karš Eiropā netika uztverts kā katastrofa. Tagad, 2022. gadā, karš ir tepat līdzās, Ukrainā. Ar sagrautām pilsētām, karavīru un civiliedzīvotāju līķiem, tūkstošiem ievainoto un miljoniem bēgļu tas kļuvis arī par mūsu karu, kurā esam biedējoši netāla Ukrainas aizmugure.