Stāstu varoņi lielākoties ir cilvēki, kuri vairumam no mums šķitīs neparasti, nepareizi, dzīves sapostīti.
Viens no tiem saka: “Mēs nevaram kļūt kādam par ērtu atrisinājumu tikai tāpēc, ka parasti cilvēki tā nerīkojas, Atceries – mēs neesam parasti cilvēki. Un nekad tādi nebūsim.”
Taču tieši šādi likteņi liek mums ne vien aizrautīgi sekot stāstu varoņu gaitām un just viņiem līdzi, bet arī aizdomāties pašiem par savas dvēseles tumšākajiem nostūriem, kuros līdzās “normalitātei” bieži vien mājo vientulība, mīlestības trūkums, bailes par izdzīvošanu, neprasme veidot attiecības ar apkārtējo pasauli un sevi pašu.
Rakstniece par to visu runā skarbi, tomēr bez bezcerības. Stāsta “Pakalpojums” galvenais varonis saka: “Negribu vairs būt ne apdomīgs, ne precīzs. Negribu būt piesardzīgs un pareizs. Gribu būt es pats. Gribu būt dzīvs. Dzīvot.”