J. Neikena stāsti ir reālistiski, tajos jūtams patiess latviešu lauku dzīves tēlojums, risinot tipiskus konfliktus un rādot bieži satopamus tēlus. Tēlojums nepašaubāmi ir talantīgs. Savus darbus viņš balstījis uz reāliem notikumiem un cilvēkiem. Nolūks bijis mācīt latviešus dzīvot, tāpēc darbos spēcīgs reliģisks strāvojums, kas bieži konfliktē reālistisko tēlojumu. Mākslinieciski nozīmīgākais ir stāsts Bāris, kurā ir risināta pazudušā dēla tēma, tikai ne bībeliskā nozīmē, bet rādot reālus dzīvē sakņotus notikumus. Pirmoreiz latviešu stāstniecībā parādās tik laba autora valoda un mākslinieciski veidots latvisks dialogs.

„Personas un notikumi zīmēti skopiem, aprautiem vilcieniem, ikdienas realitātē vērotais paspilgtināts un sabiezināts, raksturi pirmatnēji raupji, nenogludināti, tieši savā vienkāršībā, reljefi un monumentāli. Kompozīcija mērķtiecīga, sižetiskā darbība nesazarota, raiti vienvirzīga, poētiskā sistēma lakoniska, valoda skaidra, lietišķa, bagāta tautas parunām, apvidvārdiem, daudz lietots īss trāpīgs dialogs." (Latviešu rakstniecība biogrāfijās, 2003, 418. lpp.)