Starp dilstošo un pilno, medaino un vēso, nežēlīgo un maigo, starp sievieti un vīrieti, apelsīna „jā” un citrona „nē”. Ja būtu izgudrots „skaistā nezūdamības likums”, tad šī grāmata to pierādītu. Autore savā dzejā izvirzījusi uzdevumu nevis šokēt un apsūdzēt, bet liecināt un saglabāt. Piemēram to, kā medus krāsas mēness no namu horizonta kāpj augstu nakts zenītā līdz kļūst ierasti metāliski vēss. Šī grāmata ir atzīšanās mīlestībā. Arī „vaska vīram” aiz tirgus letes, gleznotājiem, un, protams, jūrai, kuras tuvumā šie dzejoļi sarakstīti.